Arturam Gobam – 90

    A.Gobas vecāki “Pakalniešos” īrējuši vienu nelielu istabiņu kalpu mājā, kaut gan paši tobrīd par kalpiem tur neesot bijuši nolīgti – viņi krāja naudu “savam kaktiņam, savam stūrītim”, un kad rakstniekam palika pusgads, vecāki iepirka Ogres rajonā Mazozolu ciema “Jaunpeļīcēnu” mājas, kas tobrīd atradās 300 metru no robežas ar Ērgļu pagastu, un dzīve ritēja savu gaitu.
    1947.gadā Arturs Goba uzsāka mācības Cesvaines vidusskolā. Ikdiena tika pavadīta internātā, bet svētdienās viņš devās uz ”Bulduru” mājām, kur par viņu turēja rūpi vecmāmuļa: izmazgāja veļu un izcepa svaigu, kraukšķīgu maizi. Pēc vecāsmātes nāves 1949.gadā A.Goba pārgāja mācīties uz Madonas vidusskolu. Tieši Madonā jaunietis sāka dzejot un iemīlēja pedagoga darbu. Pēc Madonas vidusskolas absolvēšanas viņš devās studēt uz Rīgas Pedagoģiskā institūta Latviešu valodas un literatūras nodaļu, savukārt pēc tā beigšanas dzīves ceļi viņu aizveda uz Valku. Laikā no 1956. līdz 1959.gadam strādāja par Valkas strādnieku jaunatnes vakarskolas direktoru, no 1959. līdz 1978.gadam darbojās dažādos amatos Valkas rajona Tautas izglītības nodaļā, savukārt kopš 1978.gada strādāja tikai literāta darbu.
    1955.gadā almanahā “Jauno vārds” ir lasāms Artura Gobas dzejolis “Atvadu vakars”, kas tiek uzskatīts par jaunā censoņa debiju. Tomēr pats rakstnieks esot sacījis: “Jau septītajā klasē mācīdamies, biju sacerējis vienu mazu ludziņu, ko aizsūtīju žurnālam “Bērnība”. Liels bija mans pārsteigums, kad nākamajā rudenī ludziņu arī nodrukāja.” Arturs Goba nepieder pie tiem autoriem, kas “specializējas” kādā noteiktā žanrā, – viņš rakstīja gan dzeju, gan prozu. Sarakstījis dzejoļu krājumus pieaugušajiem – “Pazemes ūdeņi” (1969), “Pietura” (1972), “Pīlādžu gadskārtas”, “Pieskāriens” (1979), “Saules ritmi” (1982), “Kristalizācija” (1986) – un grāmatas par senatni – “Ceļš uz Bitarīnu” (1990), “Akmenim dziļas saknes” (1995), “Latvijas mezgli gadsimtu mijā” (2006). Taču ar lielu kaismi viņš rakstīja grāmatas bērniem. Literārie sirds piedzīvojumi gulstas astoņos dzejoļu krājumos bērniem: “Sienāža debesskrāpis” (1972), “Meža drēbnieks” (1976), “Pieneņu piens” (1978), “Irbītes bērni” (1982), “Zosu sapņi” (1982), “Dundurdziesma” (1988), “Zvirbuļu LejPutrija” (1994) un “Mākoņu knaģīši” (2002). 1990.gadā par ieguldījumu latviešu bērnu literatūras attīstībā un par dzejoļu krājumu "Dundurdziesma" saņem Pastariņa prēmiju. 2002.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
    Dzejnieks savā biogrāfijā par Madonu esot teicis: “Nekādas paliekošas pēdas atstājis neesmu šajā zemē, toties šī zeme manī gan ir ieminusi savas, pie tam visai spilgtas un zīmīgas. Un vienmēr, kad dzirdu cesvainiešu vai madoniešu mīksto izrunu, man ap sirdi kļūst labi un silti. Gribas no sirds pasmaidīt.”
    Rakstnieka dzīves gaisma apslāpa 2019.gada 19.maijā.